Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece, malakoloģe un Latvijas Malakologu biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece Digna Pilāte norāda: šobrīd situācija ir sarežģīta
“Notiek cīņa, kas līdzinās vējdzirnavu apturēšanai. Spānijas kailgliemezis nemaz nav vienkāršs. Izrādās, tas var krustoties ar vietējo melno kailgliemežu sugu, tādējādi veidojot hibrīdus, kas ir vēl spēcīgāki un izturīgāki.” Vien retais nezina kas tie tādi ir un ko nodara. Tikai par tiem skaļāk sākuši runāt pēdējos divos gados, kad izplatība ir nonākusi milzīgos apmēros. To vairošanās apmēri ir neiedomājami lieli, tieši tādēļ to kļūst arvien vairāk.
Šī suga Latvijā ienāca un sāka strauji izplatīties 21. gadsimta sākumā, kad kļuva brīvāka stādu ievešana un tirdzniecība no ārvalstīm. Taču līdzās kaitējumam, ko šie gliemeži nodara, ir arī daži pozitīvi aspekti – tie palīdz veidot augsni, uzlabo tās struktūru un barojas ar bojātiem augu atlikumiem.
Vācijā pētnieki pirmie ievēroja, ka vietās, kur parādās Spānijas kailgliemeži, pazūd citas līdzīgas sugas. Kādā brīdī un kādam tas pat , iespējams, šķita pozitīvi. Vēlāk noskaidrots, ka šie kailgliemeži ne tikai izspiež radniecīgās sugas, bet arī ar tām krustojas – šādas parādības tagad fiksētas arī Latvijā, īpaši Dienvidkurzemē.
Ir konstatēta viena vieta, kur šis process jau notiek – novērota mūsu pašu melnā kailgliemeža un Spānijas gliemeža savstarpēja interese, tas pat iemūžināts fotogrāfijā. Tas nozīmē, ka šis process ir sācies, un vairs nav iespējams to apturēt. Šo gliemežu uzvedība lielā skaitā kļūst ļoti traucējoša, un, ja kāds apgalvo, ka tā nav problēma – tas ir maldīgs uzskats.
Iepriekš uzskatīja, ka Spānijas kailgliemezis ir suga, kas nāk no Pireneju pussalas un ir invazīva. Taču jaunākie ģenētiskie pētījumi liecina, ka patiesībā šī invazīvā forma ir hibrīds, ģenētiski jauktas izcelsmes, un tādēļ nav iespējams precīzi noteikt, no kurienes tā radusies. Tas ir kā ģenētisks kokteilis, kura izcelsme vairs nav izsekojama.
Kāpēc tas ir satraucoši? Tāpēc, ka pastāv iespēja, ka šī nepārtrauktā hibridizācija ir izveidojusi organismu, kas spēj strauji vairoties, ir ļoti pielāgojams un izturīgs dažādos vides apstākļos. Šie hibrīdi spēj ātri pielāgoties un vairoties jaunās vidēs, jo viņiem trūkst būtisku dabisku ierobežojumu.
Cīņa ar Spānijas kailgliemežiem (un to hibrīdiem) ir sarežģīta un prasa sistemātisku pieeju. Bet svarīgākais ir rīkoties, un rīkoties katru brīvu brīdi un gadu no gada – sistemātiski. Ir vairākas stratēģijas, ko iespējams īstenot gan individuāli dārzos, gan koordinēti plašākā mērogā:
1.Ka pirmo var minēt aizsargbarjeru izvietošanu savā dārza perimetrā
2.Izvietot tiem slēptuves, piemēram garus, mitrus dēļus, no kuriem pēc tam vieglāk tos savākt nekā no garas zāles
3.Pļaut garo zāli
Lasi vēl: Ja jūsu dārzā slikti aug dilles, tas par kaut ko liecina
4.Izvairīties no augsnes un stādu ievešanas no nezināmas izcelsmes, jo gliemežu olas var būt zemē
5.Mehāniska gliemežu salasīšana ar rokām (izmantojot cimdus)
6.Nevest kompostu, mulču no nezināmas izcelsmes vietām, bez pārliecības, ka tie ir bez gliemežu klātbūtnes
Lasi vēl: Slepenais mēslojums no jūsu virtuves: kā banānu mizas palielinās jūsu ražu
7.Izmantot speciālus līdzekļus gan kā ēsmu pievilināšanai, kad līdzekļus to likvidēšanai. Ir pieejami arī ekoloģiski preparāti ar dzelzs fosfātu (piemēram, “Ferramol”), kas nav kaitīgi dzīvniekiem un putniem, bet efektīvi pret gliemežiem.
8.Savākt to olas, ja tās pamanāt. Neatstāt tās dabā, cerot, ka viss būs kārtībā
9.Lieliska ideja ir izmanto arī pīles (īpaši indiešu skrējējpīles), kas labprāt ēd kailgliemežus un citus dabīgos pretiniekus(ežus, putnus, vardes).
Vēl viens svarīgs ieteikums ir darboties komandā ar kaimiņiem, jārīkojas vienlaicīgi, savādāk tas būs neiespējami. Eksperti kā viens uzskata – ir jārīkojas, nevar gaidīt, ka situācija uzlabosies pati par sevi. Lai mums tīri un skaisti dārzi! Veiksmi visiem 🙂
